Ineses stāsts. Piektā daļa.
Sajūta, ka gaidu sesto un atkal dēlu, bija sireāla. Atzīšanās sev un visam, kas manā dvēselē tobrīd vērās vaļā, es ļāvos pilnībā.
Tas, ko biju sev apsolījusi, manī ģenerēja daudz vairāk enerģijas un es, neskatoties uz prāta apmulsumu un destruktīvo vārīšanos, devu pilnu vadību savai Dvēselei.
Tajā laikā biju satikusi brīnišķīgu elpošanas pasniedzēju no Lietuvas un man bija skaists gaidīšanas laiks kopā ar mazo brīnumaino cilvēku, kurš neatkarīgi ne no kā, grib ierasties šajā pasaulē. Mani jau kādus divus gadus dīdīja ideja par pārcelšanos uz kādu lauku viensētu un šis bija īstais brīdis, kad sākt to realizēt. Pēc garām pārrunām, vīrs piekrita šādai idejai un mēs sākām meklēt lauku īpašumu.
Es burtiski jau sludinājumā iemīlējos mājā, kuru, redzot dzīvē, sapratām, ka ir mūsu. Tuvojās jau brīdis, kad ieraudzīšu savu dēlēnu. Biju labi sagatavojusies dzemdībām, daudz meditatīvi elpojusi, jutu sevi enerģijas pilnu un vēlējos sagaidīt dēlu mājās, taču, kad sākās dzemdības, bijām uz koferiem un atlika vien to darīt slimnīcā.
Piedzemdēju 2 stundās no sākuma līdz beigām un izbaudīju, ka dzemdības var būt gandrīz nesāpīgas. Savu treniņu 9 mēnešu garumā, vainagoja šī skaistā pieredze. Pirmās divas nedēļas bija pavisam skaistas un mierīgas…vien mazajam brālim negāja nost dzelte un praktiski nebija pieņēmies svarā.
Pie ārsta vizītes, mums steidzami ieteica doties uz slimnīcu, lai pārbaudītu bilirubīna daudzumu asinīs...
Viss tālāk risinājās kā nepatīkami transīgu sajūtu filmā...es attapos, kad mans mazais dēliņs guļ intensīvajā terapijā, kurā mani pat negrib ielaist. Es, protams, nevienu neklausu un stingri apsēžos dēlam blakus...man atļauj līdz 23;00 palikt, taču tad gan liek braukt uz māju. Uz māju??? Vienai? Ārsti neko nepaskaidro, jo gaida rezultātu, saka, lai esmu rīt no rīta, tad kko zinās kas mazajam kaiš.
Tajā naktī jutu savas lielākās bailes, kādas man ir bijušas - zaudēt bērnu. No rīta atbraucot uz slimnīcu, mani sagaidīja daktere un teica, lai gatavojos garai palikšanai slimnīcā. Ir nepieciešami daudz izmeklējumi, lai saprastu diagnozi.
Divas dienas praktiski bez gulēšanas nosēdēju savam mazulim klāt intensīvajā terapijā. Pateicu ārstiem, ka mājās nebraukšu. Viņas redzēja, ka neatkāpšos un otrajā vakarā māsiņa atnesa guļamkrēslu, lai varu ērtāk iesnausties.
Mana dzīve bija uz pauzes...mazajam brālim bija tikai 2 gadi. Viņš visu laiku bija ar mani. Es pārdzīvoju kā viņš jūtās, ka mamma pēkšņi nav mājās...un reizē, ar man jau pazīstamo pārdabiskuspēku, biju klātesoša mūsu mazajam pastarītim. Tieši viņš man bija atnesis piespiedu stāvokli, vedot mani uz absalūtu kailumu sevī.
Slimnīcā pavadījām mēnesi, dienu no dienas, cerot, ka tiksim ārā šodien. Ārsti izmeklēja visu iespējamo. Mans stiprais Krišs bija pārcietis divas narkozes, ārstu konsīlija apmeklējumus un asins nodošanu ik pa divām dienām. Kamēr biju slimnīcā, mani emocionāli ļoti atbalstīja lietuvietis, pie kura biju elpojusi visus 9. mēnešus.
Mans vīrs šājā krīzē nezināja ko iesākt...bija apjucis un sniegt man kādu atbalstu emocionāli, nebija spējīgs. Man nebija laika domāt par mūsu krīzi arī attiecībās. Es centos saglabāt pienu priekš Kriša un rūpēties par sevi, lai tas notiktu.
Manī bija saslēgušies visi izdzīvošanas instingti. Reizēm sajutu sevi kā mežonīgu lauvu, kura saplosīs katru, kas aizskars manas un bērna robežas. Es mazo brālīti auklēju gandrīz visu laiku uz rokām, lai viņš justos maksimāli droši. Gulēja man blakus un es to mēnesi kā pīrādziņš apkļāvusies ap viņu…caurām dienām un naktīm sargādama.
Ārsti runāja daudzko...par aknas bojājumu, tās iespējamu transplantāciju, par neskaidru hepatītu un vel daudzko citu, ko nesaprotu medicīnas valodā.
Es elpoju dienu no dienas un man vērās vaļā aizvien lielāks spēks un pārliecība, ka mans dēls ir vesels. Dziedāju pa visu palātu spēka dziesmas, elpoju visos veidos kā man nāca no sirds zināšanas, masēju savu mazo dēlēnu, runājos ar viņu ļoti daudz...biju pārdabiskā stāvoklī, kurā iepazinu sevī tādu spēku, kādu līdz tam nenojautu.
Pēc mēneša mūs bija gatavi laist mājās, tā arī nenoteikuši diagnozi. Iedeva mums izrakstu grāmatas biezumā, taču pēc visiem izmeklējumiem vienīgais, ko varēja uzrakstīt bija: Neskaidrs pārslimots hepatīts.
Es kārtējo reizi izvēlējos uzticēties sev un iet citu ceļu uz Kriša veselību. Lietuvas elpošanas pasniedzējs mūs pieņēma uz vizītēm laikam kādas 3 reizes. Esmu pati jūtoša un jutu jau, ka pēc pirmās reizes Krišam ir izlīdzinājusies enerģija.
Spied te un izlasi iepriekšējo daļu.
Ja rezonē un jūti, ka varam būt vērtīgs resurss Tavā ceļā uz radošu un piepildītu dzīvi ar Sevi un attiecībās:
Pievienojies mūsu Telegram kanālam, kurā dalāmies ar visu aktuālo informāciju - https://t.me/+fQTL5vLeYDAxNjg0
Piesakies uz bezmaksas iepazīšanās sarunu ar Inesi un Matīsu - https://viedrade.com/ieplano-tiksanos
Abonē mūsu YouTube kanālu - https://www.youtube.com/@attiecibu_alkimija
Noskaties vērtīgu vebināru par programmām, kas vada mūsu dzīvi - https://viedrade.com/vebinars-dzive-programmas-un-arpus-tam
TIE-KAM-IES!
