Ineses stāsts. Sākums.
Aizvien vairāk izjūtu sava dzīves stāsta svarīgumu. Pirmkārt jau pati priekš sevis. Katra mana rēta, sāpe un iedzīvotais, ir devis izpratni un spēju just dziļāk, ienirt vēl patiesāk savās JŪTĀS. Un lielākā atklāsme, noejot šo savu pieredzes bagāto ceļu, ir paradoksāla!!! Bet pa priekšu stāsts.
9 gados nomira mana mamma un man pret manu gribu bija jādzīvo pie mammas mammas, nevis es varēju dzīvot pie tēta mammas, kā to vēlējos, viss tālāk manā dzīvē notika pret manām sajūtām.
Man nācās pielāgoties, lauzt sevi un būt tādai kā es nevēlos, lai būtu laba, "pieskaitāma". Mani bija ļoti grūti salauzt, jo esmu ļoti spītīga līdz pat tam, ka vecāmamma bieži bļāva uz mani, ka es viņu kapā iedzīšu ar savu uzvedību. Ka suni var izmācīt un tādu "smerdeli" kā mani arī izmācīs par "kārtīgu" cilvēku. Tas, protams radīja vainas un kauna sajūtu, kuras dēļ ar gadien kļuvu aizvien klusāka un depresīvāka.
16 gados piedzīvoju "pirmo mīlestību", kura drīzāk izpaudās kā magnētiska apmātība ar visām no tā izrietošajām sekām. Biju līdz ārprātam savā sirdī naiva, ticēju un ilgojos satikt tīru mīlestību, taču tā vietā satiku tīru elli. Kas ir likumsakarīgi ar tik zemu pašvērtējumu, kāds tolaik bija man. Puisis mani krāpa, ko dzirdēju no citiem, lietoja narkotikas, par ko uzzināju daudz vēlāk. Pēc tā, ka es pateicu, ka vēlos šķirties, bija vairākas izvarošanas un rezultātā es savos 18 gados gulēju slimnīcā ar veselu buķeti transmisīvo slimību, biju pilnīgi viena, jo bija kauns par to kādam stāstīt. Pēc izdzerto medikamentu kalniem, sākās sirds aritmija un es biju pilnīgi pārliecināta, ka mana dzīve beidzas. Biju pārliecināta, ka man nekad vairs nebūs bērni un neesmu mīlestības cienīga, ka es esmu pilnīgi pagrimusi jauna sieviete, kurai nav neviena tuva cilvēka, kurš varētu just manu sirdi.
Man bija 20 gadi, kad bija izmisuma pilna sajūta, ka tikai kāds mani mīlētu. Un "kāds" patiešam atradās! Vecaimammai ļoti patika šis puisis, viņa pat iekārtoja mums nelielu stūrīti dzīvoklī un atļāva viņam palikt pie manis pa nakti...un es slīdēju cauri šiem notikumiem, paliku stāvoklī, nolēmām precēties. Visi bija priecīgi, vien mana sirds kautkā sāpīgi smeldza...bet beidzot es biju laba, patiku ģimenei. Kā vecāmamma teica, beidzot esi pie vietas. Attapos kāzās, kurās mugurā man bija māsas izvēlēta kleita, jo ļāvos tam, kas viņai vairāk patika nevis man, rokās man bija kāzu pušķis, kurš bija manas vecāsmammmas sapnis un soļoju pie altāra ar patiesu ticību, ka ja visi ir tik priecīgi, arī man viss izdosies, sakārtosies...būs labi. Arī prieks, ka gaidu bēŗniņu pēc visa pārdzīvotā...teicu sev, viss būs labi.
Bet nebija...stāvoklī tiku pie smagas anēmijas, grūtniecības laikā nometu 10 kg, jo nevarēju neko ieēst, visu laiku bija slikta dūša un pēctam pieņemos vien 9kg. Piedzemdēju it kā normāli, taču bija plīsumi un lēna atlabšana. Mans vecākais dēls gan bija mierīgs un smaidīgs. Gulēja un ēda, miegā smaidīja un es biju pārsteigta, ka daudz zinu un jūtu visu par to kā būt mammai. Savos 21 jūtos vieda. Un tieši tas mani sāka modināt. Es sāku pamanīt, ka tas kā dzīvo un audzina bērnus man tuvie cilvēki, nav man pieņemams. Sāku just vairāk sevi un to, ka dzīvoju pret sevi. Sākās mana pirmā "izlaušanās".
Pēc 3 gadiem satiku patiešām savu mīlestību. Jūtas bija tik spēcīgas, ka godīgi pateicu vīram, ka esmu satikusi savu mīlestību, godīgi atzinos, kā jūtos. Par to mans pirmais vīrs man dusmās iesita un salauza man degunu un es sakrāmēju mantas, paņēmu savu dēlu un nosolījos sev nekad vairs nestāstīt patiesību.
Ja rezonē un jūti, ka varam būt vērtīgs resurss Tavā ceļā uz radošu un piepildītu dzīvi ar Sevi un attiecībās:
Pievienojies mūsu Telegram kanālam, kurā dalāmies ar visu aktuālo informāciju - https://t.me/+fQTL5vLeYDAxNjg0
Piesakies uz bezmaksas iepazīšanās sarunu ar Inesi un Matīsu - https://viedrade.com/ieplano-tiksanos
Abonē mūsu YouTube kanālu - https://www.youtube.com/@attiecibu_alkimija
Noskaties vērtīgu vebināru par programmām, kas vada mūsu dzīvi - https://viedrade.com/vebinars-dzive-programmas-un-arpus-tam
TIE-KAM-IES!
